Bioloģiskās zemnieku saimniecības “Bebri” saimnieki Ēriks un Mārīte Škutāni Saldus novada Zirņos audzē arī zirņus, taču galvenajā lomā iekoptajos Bebru laukos, kas plešas 300 hektāros, ir griķi un speltas jeb plēkšņu kvieši.

Zirņu ciemats, kas atrodas starp Saldu un Skrundu, ir apdzīvota vieta pašā šosejas malā. Ciematā atrodas arī Bebru mājas. Gar ēkas malu rindojas bērnu apgleznoti puķu podi, akurātajā piemājas dārziņā augusta saulē nobriest dārzeņi, bet rokas stiepiena attālumā ir mantojums no padomu kolhoza ar iespaidīgu kvadratūru. No tam laikam raksturīgajiem baltajiem ķieģeļiem būvētā celtne iekšā ir dzīvāka, nekā izskatās no ārpuses, jo tajā iekārtots zemnieku saimniecības Bebri pārstrādes cehs.

Griķi goda vietā
«Mums ir tāds niķis, ka visu gribam izdarīt paši!» smejas Ēriks Škutāns, viens no lielākajiem bioloģiskajiem saimniekiem Kurzemes pusē. Bebros kvieši jau nokulti, bet griķu lauki kā apzeltīti mākoņi, nolaidušies mežmalās, vēl gaida savu kārtu, lai saimniecības apcirkņus piebirdinātu ar pamatīgu griķu krusu.

Pagājušajā rudenī Bebros pirmo reizi ievākta speltas kviešu raža, un no tiem tapuši divi jauni produkti – speltas kviešu milti un manna. Daļa cilvēku jau iepazinuši vērtīgos kviešu vectētiņus un arī dabiskos zaļos griķus, novērojusi Mārīte. Spelta, viņasprāt, labāka maizes cepšanai – sevišķi lietainos gados no parastajiem kviešiem slapjums it kā izskalo lipekli, taču speltas kviešos tas saglabājoties un maize nenoplokot. Katrs plēķšņu kviešu graudiņš ir savā apvalkā, līdz ar to nepieciešama dubulta apstrāde, jo graudi pirms malšanas ir jāizloba. Taču šie īpašie un pagaidām vēl mazpazīstamie kvieši aug pat labāk nekā parastie – garā auguma dēļ tie veiksmīgāk tiek galā ar nezālēm. Tomēr tiem ir arī vājā vieta – vieglāk var izsalt. Tāpēc drošībai Bebros nedaudz sēj arī parastos kviešus.

Šogad vēsturiskie un augstvērtīgie kvieši sēti jau drošāk, tomēr saimniecības galvenais graudaugs ir griķis. Rabarberu radinieki griķi aizņem vislielākās platības Bebros. Saimniecība var lepoties ar labi aprīkoto ražotni, kas nodrošina produkcijas klāsta plašumu. Mārīte aicina nogaršot auzu cepumu brāļus no pašu audzēto un malto zaļo griķu putraimiem – apgrauzdēti un karamelizēti griķi iegūst izteiksmīgi riekstainu garšu, ir vērts izmēģināt. «Viss ir pašu audzēts, pašu pārstrādāts, nekas netiek iepirkts,» ar saimniecības politiku iepazīstina Ēriks.

Ar prieku un dzidrām acīm
«Audzēšanā izmantot minerālmēslus un lauksaimniecības ķīmijas un šādu produkciju pārdot, zinot, ka tu indē zemi un cilvēkus, ir neprāts. Varbūt tas ir pārspīlēti teikts, bet dziļos līmeņos tā iznāk,» aizdomājas Ēriks. Taču vienmēr viņš tā nav uzskatījis, jo iepriekš Bebri bija konvencionāla saimniecība. 2004. gadā Ēriks izgāja attiecīgos kursus un sāka iemēģināt roku jaunā attieksmē pret zemi un pircējiem, vispirms bioloģiski apsaimniekojot 40 hektārus zemes, bet pārējos 260 – joprojām konvencionāli. Tolaik regulējums pieļāva strādāt dalīti. Šādi, zemi apstrādājot un audzējot reizē konvencionāli un bioloģiski, Bebri darbojās līdz pat 2015. gadam, kad normatīvi šādu praksi aizliedza, liekot strauji izvēlēties savu īsto identitāti. «Bijām iecerējuši pāriet uz pilnībā bioloģisku saimniekošanu nedaudz vēlāk, bet nācās to darīt ātri. Biju iecerējis to darīt pēc dažiem gadiem, lai ar ķīmisko naudu uzbūvētu bioloģisko pārstrādi,» atceras Ēriks. Tomēr bija lemts rīkoties straujāk.

Bebru saimniekam spilgti atmiņā iespiedušās mācības, kas notikušas Māras Bergmanes saimniecībā Upmaļi Rendas pusē. «Tur pirmo reizi iepazinu cilvēkus, kas jau strādāja bioloģiski. Viņi bija tik dzīvespriecīgi, ar dzirdām acīm,» stāsta Ēriks. Viņam simpatizēja šāda attieksme pret zemi un lauksaimniecību. Tik ļoti simpatizēja, ka Bebri paši kļuva par pilntiesīgu bioloģisko saimniecību. Zīmīgi, ka piemājas dārzā pašu vajadzībām lauksaimniecības ķīmija neesot lietota arī iepriekš. «Jau pašā saimniecības sākumā, lai gan nebijām bioloģiski, tomēr strādājām ar bioloģiskām metodēm – bijām tā saucamie Breša zemnieki un vienkārši nevarējām atļauties minerālmēslus,» min Ēriks. «Ar laiku saimniecībai radās šādi tādi līdzekļi un reizē ķīmisko līdzekļu izplatītāji kļuva arvien uzstājīgāki. Tā saimniecība pārtapa par konvencionālo saimniecību, lai gan pilnas minerālmēslu devas nekad neesam izmantojuši. Līdz 2015. gadā atgriezāmies atpakaļ uz pirmsākumu. Tagad ir labi, jo zinu, ka pircējam varu piedāvāt pilnīgi tīru produktu,» atzīst Ēriks. Mārīte piebilst, ka darbošanās reizē divās frontēs nav savienojama.

Mazāka, bet vērtīgāka raža
Bebri ir labi zināma saimniecība Kurzemē – šīs saimniecības produkcija ir nopērkama veikaliņos Saldū, Liepājā, Kuldīgā un Talsos, tāpat bioveikalos Rīgā. Pašu gatavotos miltus no Bebriem iepērk dažas ceptuves, bet tvaicētie griķi ceļo pāri visai Latvijai uz Daugavpili. Auzas Bebri eksportējuši arī uz Vāciju. «Tik, cik saražojam, tik pārdodam. Un pārdodam tik, cik esam saražojuši,» vienkāršo saimniekošanas formulu nosauc Ēriks.

Bebru saimnieki atceras, kā iepriekš bija jāsamierinās ar tirgus šūpošanos – piemēram, kad liela konvencionālo zemnieku masa metās uz rapsi, kviešu tirgus, kas iepriekš bija pilns, atkal atdzīvojās un vairākus gadus diezgan veiksmīgi varēja pelnīt ar konvencionālo kviesi. Kādā brīdī atkal šis tirgus sāka stagnēt. Bioloģiskie produkti ir ļoti laba alternatīva, kas tik izteikti nav atkarīga no šādām svārstībām,» saimnieks novērojis. Līdz ar to solis pāriet bioloģiskajā pusē nekad nav ticis nožēlots. «Strādāt bioloģiski nav vieglāk, bet es šādam darbam, redzu perspektīvu. Un, manuprāt, strādāt bioloģiski ir arī ekonomiski izdevīgāk. Protams, arī atbalsta maksājumi spēlē savu lomu. Tāpēc nevaru izprast savus kaimiņus, jo šajā pusē esam vienīgie bioloģiski strādājošie zemnieki,» atzīst Ēriks. Ir arī savi mīnusi, piemēram, ražas varētu būt lielākas, viņš vērtē. «Toties produkts ir labs, tonnas tik ļoti nerēķinām.» Varbūt raža ir mazāka, taču tā ir vērtīgāka. Un produkts, audzēts bez minerālmēsliem, sanāk barojošāks. Cilvēks, apēdot bioloģiski audzētu produktu, ātrāk sasniedz sātu. Tas tādēļ, ka bioloģiski auguši produkti nav mēsloti ar kompleksajiem minerālmēsliem, tāpēc augs ir bijis spiests no augsnes paņemt vairāk vielu. Līdz ar to tas ir pilnvērtīgāks. Tāda ir mana teorija, jo arī pats esmu novērojis, ka pusdienās varu apēst piecas sešas konvencionālās rupjmaizes šķēles, bet, ņemot no bioloģiskā kukuļa, pietiks ar divām šķēlēm, un būsi paēdis,» klāsta Ēriks.

Mikroorganismu ganāmpulki
Bebros lopu nav un tādējādi kūtsmēslus augsnes ielabošanā šeit neizmanto, tāpēc galvenais mēslošanas līdzeklis ir zaļmēslojums – āboliņš un jau atkal griķi, kas tiek ieraksti zemē. Griķi ir ne tikai veselīgs produkts, bet arī labs augsnes atveseļotājs, jo to saknes spēj tikt galā ar grūtāk šķīdināmiem savienojumiem turpat metra dziļumā, nodrošinot «garšīgāku» augsni nākamajai kultūrai. Pēc griķu audzēšanas lauki vienmēr ir veselīgāki, novērojuši Bebru saimnieki. Līdz ar to Bebros lopu vietā izmanto mazo neredzamo palīgu – augsnes mikroorganismu – ganāmpulkus, kas uzlabo un atjauno augsni. Turklāt ražas  noturēt palīdz māls – šīs puses mālainās augsnes labāk saglabā no zaļmēslojuma iegūtās barības vielas, jo tās neizskalojas.

Šogad labāk padevušies ziemāji, jo vasarāji nedaudz cietuši no sausuma – laikus nepaspēja uzdīgt. Līdz ar to vasaras kvieši un mieži ir bēdīgāki, taču raža, lai arī neliela, tomēr būs. Griķi, ko sēj vēlāk, no sausuma tik ļoti necieta, tāpēc šovasar padevušies labi.

«Veikala kvalitātes» izaicinājums  
Griķu, kas ir Bebru top produkts, pārstrādei iegādāts iekārtu kompleksu no Ukrainas, ar to griķus var arī tvaicēt (procesā izmantojot malku!), tādējādi no dabiskajiem zaļajiem iegūstot tā saucamos brūnos griķus. «Bioloģiskais grauds reizēm ir sīkāks un ne tik smuks, līdz ar to arī grūtāk pārstrādājams. Tomēr mūsu uzdevums ir no bioloģiskās izejvielas iegūt augstas kvalitātes produktu. Tas ir izaicinājums,» stāsta Ēriks.

Pārstrādes telpas iekārtotas ēkā, kur savulaik vietējam kolhozam bija sadarbība ar rūpnīcu Dzintars un šeit tika iekārtots parfimērijas pudelīšu krāsošanas cehs, kurš atmodas laikā tā arī netika palaists, lai arī aprīkojums daļēji jau bija uzstādītas. Iekārtas iegādātas ar Eiropas Savienības atbalstu. Ēriks piebilst: «Teorētiski esmu pret subsīdijām, jo tās jauc tirgu, taču tajā pašā laikā, ja subsīdijas tiek maksātas, tad tās ir jāizmanto, jo, atsakoties no tām, ar savu pārliecību tālu netiksi.

Informāciju sagatavoja: biedrība “Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija”