2020. gads bija neparasts un sarežģīts, taču līdzās COVID19 krīzei un tās ietvaros, noritēja arī ievērības cienīgi notikumi dabas, vides un klimata jomā. Projektā “Zaļais Barometrs” esam sagatavojuši gada politisko notikumu un lēmumu apskatu, kurā iezīmējam būtiskāko. Apskatu sagatavoja Latvijas Dabas fonds, Pasaules Dabas fonds, biedrība “Zaļā Brīvība”, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija.

DABAS DAUDZVEIDĪBA JOPROJĀM APDRAUDĒTA

Kārtējie trauksmes zvani – daba izzūd

2020. gada oktobrī klajā nāca Eiropas Vides aģentūras ziņojums “Dabas stāvoklis Eiropas Savienībā”, kas apliecināja — dabas daudzveidība Eiropā ir kritiskā stāvoklī un situācija turpina pasliktināties. Ziņojums rāda, ka 81% no Eiropas Savienības (ES) dzīvotnēm ir sliktā aizsardzības stāvoklī un lielākajai daļai aizsargājamo sugu nākotne ir nedroša. Tūkstošiem dzīvnieku sugu un dzīvotņu pastāvēšana ilgtermiņā ir apdraudēta, un galvenie dabas sabrukuma cēloņi ir neilgtspējīga lauksaimniecība un mežsaimniecība, urbanizācija un piesārņojums. Lai arī ES dabu aizsargā Dabas direktīvas un citi vides tiesību akti, realitātē tie netiek pietiekami efektīvi īstenoti un nav spējušiapturēt dabas vērtību izzušanu. Latvijas ziņojums, kas tika sagatavots pērn, diemžēl labi iekļaujas ES kopējā ziņojuma pesimismā, jo rādīja, ka tikai 10% no ES nozīmes dzīvotnēm ir labvēlīgā aizsardzības stāvoklī, 45% stāvoklis ir nelabvēlīgs un 38% —nelabvēlīgs un turpina pasliktināties.

Šis ir kārtējais trauksmes zvans par dabas daudzveidības kritisko stāvokli, taču paradoksālā kārtā izskatās, ka esam pie šādiem brīdinājumiem jau pieraduši un turpinām dzīvot nosacītā komforta zonā. Iespējams, ka nespējam sasaistīt dažādos ziņojumos sniegtos bezpersoniskos datus ar realitāti, it sevišķi Latvijā, kur daba joprojām šķietami ir ļoti zaļa.

Gaidām Dabas skaitīšanas rezultātus

Iespējams, mītu par Latviju — zaļāko valsti pasaulē, nākošgad tomēr varēsim pavisam likt malā un paskatīties uz Latvijas dabas situācijas realitāti, balstoties plašākajā datu apkopojumā, kāds Latvijā jebkad ievākts. Šogad noslēdzās valsts vēsturē pirmās dabas vērtību inventarizācijas — Dabas skaitīšanas — lauka darbi, kas ilga četras sezonas. Līdz šim apkopotie dati apstiprina nelabvēlīgās tendences — bioloģiski vērtīgo zālāju platības turpina sarukt, pieaug meža biotopu fragmentācija, piekrastes biotopu kvalitāti ietekmē pieaugošā antropogēnā slodze, bet mežaino kāpu platības samazinās apbūves dēļ. Nākamā gada laikā iegūtie dati tiks apkopoti un būs jāatbild uz stratēģiski un politiski izaicinošo jautājumu — ko darīt tālāk, lai nezaudētu vēl atlikušo.

Stratēģijas Eiropas dabai un ilgtspējīgai pārtikai

Maijā Eiropas Komisija (EK) publicēja divas ilgi gaidītas un dabai būtiskas stratēģijas – Eiropas Savienības Bioloģiskās Daudzveidības stratēģiju 2030 un ES ilgtspējīgas pārtikas stratēģiju “No lauka līdz galdam” (Farm to Fork). Abas stratēģijas ir pirmais pietuvinājums ES nospraustā “Zaļā kursa” mērķu iemiesošanai reālos darbos. Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā iekļautas ES svarīgas apņemšanās, tai skaitā palielināts finansējums Eiropas dabas likumdošanas ieviešanai un 20 miljardu eiro ikgadējs finansējums dabas aizsardzībai un atjaunošanai. Apsveicami, ka stratēģija paredz konkrētus izpildes mērķus — viens no būtiskākajiem — 30% ES sauszemes un jūras teritoriju aizsardzība līdz 2030. gadam. Latvijai tas būtu nozīmīgs pieaugums, jo šobrīd Natura 2000 tīkls sedz nedaudz vairāk kā 12% sauszemes teritorijas. Tāpat iezīmēts mērķis nodrošināt stingru aizsardzību vismaz trešdaļai ES aizsargājamo dabas teritoriju un pasargāt visus vecos mežus, kā arī līdz 2030. gadam vismaz30% no sugām un biotopiem, kas šobrīd nav labā aizsardzības stāvoklī, panākt tā uzlabošanos.Lai to paveiktu, Latvijai būs jāpaveic nopietns mājasdarbs, jo šobrīd Latvijā nepietiekošs vai slikts aizsardzības stāvoklis konstatēts 50% no aizsargājamām sugām un 83% no aizsargājamiem biotopiem.

Savukārt stratēģija “No lauka līdz galdam” (Farm to Fork) piedāvā patiešām nozīmīgus mērķus dabai draudzīgākas lauksaimniecības panākšanai, piemēram, pesticīdu izmantošanas samazināšanu par 50%, slāpekļa piesārņojuma mazināšanu, būtisku atbalstu bioloģiskajai lauksaimniecībai, nosakot, ka līdz 2030. gadam 25% no ES lauksaimniecības zemes jāapsaimnieko ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm. Tomēr “No lauka līdz galdam” nerisina sistēmiskas problēmas – tā nepievēršas ilgtspējīgāka pārtikas patēriņa veidošanai, kā arī nenosaka skaidru virzienu, kā ES lauksaimniecībai pārveidot ražošanas modeli.

Abas stratēģijas ir labas apņemšanās, taču to īstenošana būs atkarīga no Eiropas Parlamenta lēmumiem, dalībvalstīm, Eiropas budžeta prioritātēm. Jau šobrīd Kopējās lauksaimniecības politikas virzība stipri attālinās gan no “Zaļā kursa”, gan šīm stratēģijām, radot šaubas par to, vai labie nodomi atkal nepaliks tikai uz papīra.

Runājot par Latvijas nostāju, jāsaka, ka “piesardzība” ir viens no biežāk lietotajiem vārdiem Zemkopības ministrijas (ZM) gatavotajā Latvijas pozīcijā par stratēģijas “No lauka līdz galdam” mērķiem, ko, šķeļoties viedokļiem, un nebūt ne vienprātīgi, 16. oktobrī atbalstīja arī Saeimas deputāti. ZM ne tikai piesardzīgi vērtēja iespēju sasniegt mērķi attiecībā uz ķīmisko pesticīdu lietošanas samazinājumu par 50%, jo desmit gadu termiņš tā sasniegšanai esot pārāk īss, bet arī ir piesardzīga attiecībā uz stratēģijā izvirzīto mērķi par 50% samazināt antimikrobiālo līdzekļu pārdošanu. Tāpat pārējos stratēģijas mērķus ZM vienlaikus pieņēma un noraidīja. Piemēram, ZM kopumā atbalstīja centienus samazināt barības vielu zudumus augsnē un mēslošanas līdzekļu lietošanas apjomu, tomēr tās ieskatā Latvijai esot jāpiemēro individuāla pieeja. Joprojām ZM nespēja saredzēt vides un citus plašākus ieguvumus, ko sniedz ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm apsaimniekotu platību palielināšana, jo ministrijas ieskatā  bioloģiski sertificēto platību pieaugumam ir jābūt saistītam vienīgi ar produkcijas ražošanas apjomu pieaugumu. 

Kopējās lauksaimniecības politikas trieciens Zaļajam kursam

“Zaļais kurss”— Bioloģiskās daudzveidības stratēģija un stratēģija “No lauka līdz galdam” —ietver daudz patiesi zaļas un ilgtspējīgas apņemšanās, taču brīdī, kad tiek skartas ietekmīgu spēlētāju intereses, tās, kā izrādās, var pavisam viegli pabīdīt malā. Šogad Eiropas Savienībā tika apspriests un dalīts Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) budžets, un šiem procesiem ir daudz reālāka ietekme uz dabas daudzveidību nekā pagaidām vēl uz papīra esošajām zaļajām stratēģijām. Tā KLP būtu varējusi kļūt par patiesu pagriezienu “Zaļā kursa” virzienā un vēsturisku brīdi, kurā industriālās lauksaimniecības pieeja Eiropā transformējas agroekoloģiskajā, kas daudzos pētījumos, ziņojumos un stratēģijās ir iezīmēta kā vienīgais ceļš uz ilgtspējīgu nākotni. Taču 20. oktobrī lauksaimniecības ministri Luksemburgā un Eiropas Parlaments Briselē vienojās, ka lauvas tiesu no Eiropas Savienības Kopējās lauksaimniecības politikas budžeta piešķirs saimniecībām, kas varēs turpināt ierasto saimniekošanu un nedarīt neko, lai samazinātu kaitējumu videi, un desmitiem miljardi eiro sabiedriskā finansējuma tiks novirzīti augstākais vienam procentam zemes īpašnieku. Vides organizācijas visā Eiropā šo nodēvēja par drūmu notikumu, kas met pamatīgu bezcerības ēnu uz “Zaļā kursa” labajiem nodomiem. Novembra sākumā Eiropas Komisija, Eiropas Padome un Eiropas Parlaments sāka trīspusējas sarunas par KLP reformu. Pēc balsojuma EP paziņoja, ka reformētā KLP būs “videi nekaitīgāka, taisnīgāka un stabilāka”. Vides organizācijas, savukārt, uzskata, ka, attiecībā uz vides mērķiem šis piedāvājums ir solis atpakaļ un vienīgais risinājums būtu sākt darbu pie KLP reformas no jauna, par pamatu ņemot Zaļā kursa mērķus.

Neskatoties uz to, ka kopumā “Zaļā kursa” krāsu eiroparlamentārieši, balsojot par KLP naudu, krietni pabalināja, vismaz vienā videi un sabiedrībai būtiskā jautājumā deputāti spēja vienoties par pozitīvām izmaiņām. Ar pārliecinošu balsu pārākumu deputāti atbalstīja politiski nozīmīgus grozījumus par bioloģiskās lauksaimniecības attīstību. Tie nosaka, ka dalībvalstīm savos KLP stratēģiskajos plānos būs jāspēcina bioloģiskās lauksaimniecības nozare, tostarp nosakot pienācīgu atbalsta līmeni zemnieku saimniecību pārorientēšanai no konvencionālas uz bioloģisko praksi.

Foto rapšos un mirstošas bites

Kādā maija nedēļas nogalē Latvijas sociālos tīklus uzspridzināja rapsis. Latvijas Dabas fonds pirms brīvdienām aicināja — pirms lec rapsī, padomā, atgādinot par rapša smidzināšanas kaitīgo ietekmi uz bitēm un aicinot izvēlēties dabai draudzīgāku fotofonu. Paralēli sociālajos tīklos parādījās arī politiķa Arta Pabrika pozēšana rapšu laukā, slavējot tā eksporta potenciālu un izpelnoties diezgan nicīgus sociālo tīklu lietotāju komentārus. Tikmēr citos “burbuļos” cilvēki sāka dalīties ar emocionālu video, ko kāds bitenieks uzfilmējis rapša smidzināšanas laikā.

Diskusijas raisījās divos virzienos. Daļa cilvēku kaislīgi iestājās pret rapša audzēšanu, smidzināšanu, pesticīdu izmantošanu, pauda bažas par rapša nodarīto dabai, pieminēja piemērus no personiskās pieredzes par cietušām bitēm, suņiem, dalījās ar bezspēcību gadījumos, kad kaimiņos saimnieko industriālais lauksaimnieks, kurš smidzina pie mājām. Otra grupa iestājās par lauksaimniekiem, gan norādot, ka fungicīdi bitēm nekaitē, gan to, ka industriālā lauksaimniecība rada peļņu, dod darbavietas un kopējo labumu cilvēkiem un ekonomikai. “Zemnieku saeima” steidza skaidrot, ka rapsi smidzina ar fungicīdiem, kas bitēm nav kaitīgi. Diskusija par kaitējumu bitēm turpinājās medijos un nokļuva līdz pat valsts prezidentam, kurš uzaicināja vides organizāciju pārstāvjus uz sarunu par lauksaimniecības nākotni, kurā vienojās, ka Latvijai ir jāpārorientējas uz bioloģisko lauksaimniecību.

Aicinājums “Pirms lec rapsī, padomā!” joprojām ir spēkā, ne tikai attiecībā uz šķietami nevainīgu foto momentu uz košā fona. Pesticīdu risku izvērtējums joprojām nav pietiekams, savukārt, palūkojoties vēl plašāk, redzam, ka rapšu stāsts ir viens no piemēriem, kā industriālā lauksaimniecība rada smagas problēmas dabai un klimatam. Nākamajā gadā sagaidām, ka ES līmenī turpināsies pesticīdu risku izvērtēšana, savukārt Latvijā Zemkopības ministrija sadarbībā ar NVO izstrādās Latvijas rīcības plānu bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai un pesticīdu lietojuma mazināšanai.

Latvijas meži nav biešu lauks

Pagājušais gads noslēdzās ar lielu jautājuma zīmi attiecībā uz jau bēdīgi slavenajiem Ministru kabineta noteikumu grozījumiem par koku ciršanu mežos, kuri paredzēja samazināt ciršanas caurmērus, tādējādi atļaujot cirst jaunākus un tievākus kokus. Šogad grozījumu apspriešana turpinājās — Ministru kabinetā Valsts sekretāru sanāksmē tika uzklausīti dažādu pušu viedokļi. Argumenti nemainīgi — Zemkopības ministrija un meža nozare uzsvēra nepieciešamību palielināt mežu vērtību un apgalvoja, ka grozījumi nekaitēs dabas daudzveidībai, savukārt vides organizācijas turpināja uzturēt iebildumus, uzdot jautājumus un prasīt pilnīgu ietekmes uz vidi novērtējumu. Aizstāvot grozījumus, Zemkopības ministrija pūlējās popularizēt savu skatījumu uz meža apsaimniekošanu, vēstot par to, cik labi izskatās kopts mežs, taču tas izsauca vētru sociālajos tīklos — cilvēki ar tēmturi #nekoptsmežs publiskoja attēlus no dabiskiem, dzīvības daudzveidības bagātiem mežiem. Ar publisku vēstuli, kurā pausts aicinājums Latvijas mežus apsaimniekot, ievērojot visas sabiedrības intereses, pie likumdevējiem un valdības vērsās Latvijas inteliģence, radot zināmu apmulsumu grozījumu virzītāju rindās, jo vēstules autorus — Latvijā un visā pasaulē pazīstamus un ievērojamus cilvēkus nevarēja ar tik vieglu roku nosaukt par emocionāliem vai angažētiem — šāds arguments bieži tika izmantots pret vides organizācijām. Martā Krišjānis Kariņš paziņoja, ka grozījumus tālāk nevirzīs, kamēr visas puses nebūt nonākušas pie vienošanās, un līdz ar šo paziņojumu arī grozījumu virzībai tika pielikts, ja ne gluži punkts, tad ilgtoša daudzpunkte. Ministru prezidenta pausto decembrī intervijā Latvijas radio apstiprināja arī zemkopības minstrs K.Gerhards.

Meža apsaimniekošanā neesam priekszīmīgi ne tikai bioloģiski augstvērtīgu mežu aizsardzībā, bet arī klimatam draudzīgas mežsaimniecības kontekstā. Meža nozares runasvīri nerunā par to, kā uzlabot mežu apsaimniekošanas praksi, lai sasniegtu vides mērķus, bet gan mulsina politiķus ar saukļiem — vecie meži par daudz Latvijā un to īpatsvars jāmazina. Šādi izteikumi rāda, ka nozare mežā joprojām redz tikai koksni un neņem vērā pārējos ekosistēmu pakalpojumus, ko mežs dod, un šī pieeja uzsver pretrunas starp pašreizējo mežu apsaimniekošanu un sabiedrības interesēm, tostarp “Zaļā kursa” mērķiem.”

KLIMATA PĀRMAIŅAS TURPINĀS

Ekonomikas atveseļošanai COVID19 krīzes laikā jābūt zaļai

Globālā COVID-19 pandēmija un tās izsauktā krīze jau radījusi un turpina veidot dziļas izmaiņas cilvēku ikdienā, ekonomiskajos un sociālajos procesos. Krīzes patiesās sekas varēsim precīzi aptvert tikai pēc laika, bet jau šobrīd tāpaver iespēju refleksijai un liek uzdot jautājumus — kas bija tie nosacījumi, kas padarīja mūsu šodienas situāciju iespējamu? Vai pandēmijas turpmāk būs parādība, kas ieaudīsies cilvēces dzīvē un būs jāpieņem kā neatņemama norise, kuru jāiemācās vadīt? Vai pandēmijas cēlonis ir saistīts ar mūsu attiecībām ar dabu? Šajā laikā mēs arī esam citādāk, iespējams, no jauna palūkojušies uz dabu un mūsu attiecībām ar to, daudz vairāk novērtējot dabu kā drošo patvērumu un prieka avotu. Tomēr, skatoties uz dabas un klimata jautājumiem, ir skaidri jāsaprot, ka COVID-19 krīzei nav “zelta maliņas”, kādu ik pa laikam dzirdam pieminam. Cilvēku aktivitātes samazināšanās ietekme — mazāk piesārņojuma, īslaicīgas dabas atjaunošanās epizodes, mazāk lidojumu un mazāk emisiju — nav labās ziņas. Par epizodisku pozitīvo ietekmi ir samaksāts ar cilvēku dzīvībām un sagrautām dzīvēm, un tā nav samaksa, ko mēs gribētu maksāt par veselīgu planētu, klimata un dabas saglabāšanas mērķu sasniegšanu.

Apkopojot mūsu 2020. gada pieredzi, jāuzsver divas lietas. Pirmkārt — nemainot savu attieksmi un rīcību pret dabu, pandēmijas būs neizbēgamas, jo vīrusu izplatība cieši saistīta ar dabisko ekosistēmu pārveidošanu. Tāpēc COVID-19 varam tulkot kā steidzamības kārtā paustu aicinājumu aizsargāt dabu, un līdz ar to arī cilvēkus. Otrkārt — par prioritāti politiskajā dienaskārtībā jāizvirza taisnīgu un nenoplicinošu atveseļošanās plānu izstrāde un ieviešana saskaņā ar Eiropas “Zaļo kursu”, jāveicina klimatam un dabai draudzīga nodarbinātība, jāstiprina vides standarti, sistemātiski jāvērtē un jāinformē par ieguvumiem, ko sniedz sabiedrībai vispārējās vides veselības uzlabošana.

ES līmenī ir noteikts, ka 37% no visiem ES līdzekļiem, kas atvēlēti ekonomikas atveseļošanai, jāiegulda klimata pasākumos. Diemžēl Latvijas plāns šobrīd vairāk izskatās pēc saraksta ar pirkumiem, kuriem līdz šim pietrūcis naudas, un nu pavērusies iespēja aizpildīt trūkstošos caurumus ar ES fondu palīdzību. Piemēram, Zemkopības ministrija klimata pārmaiņu mazināšanai paredzētos līdzekļus plāno ieguldīt plūdu risku mazināšanai un neproduktīvu mežaudžu nomaiņai, meža ieaudzēšanai un jaunaudžu kopšanai. Savukārt Iekšlietu ministrija klimata līdzekļus paredzējusi ieguldīt ugunsdzēsēju depo remontiem un operatīvā smagā transporta iegādei.

Pieci gadi kopš Parīzes nolīguma

Pagājuši 5 gadi kopš Parīzes Klimata nolīguma. Taču zinātnieki brīdina, ka joprojām pastāv liela plaisa starp valstu pieteiktajiem emisiju mazināšanas pasākumiem un to, kas ir nepieciešams, lai mēs spētu apturēt neatgriezeniskas klimata pārmaiņas. ES dalībvalstis 2020. gada pašā nogalē vienojās līdz 2030. gadam samazināt emisijas vismaz par vismaz 55% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Latvija ir pievienojusies ES ambiciozo valstu grupai un izvirzījusi 65% emisiju samazinājumu kā nacionālo mērķī, kas iezīmē trajektoriju, lai 2050.gadā sasniegtu klimatneitralitāti.

Neskatoties uz politiskajām diskusijām, klimats turpina mainīties un 2020. gads būs viens no karstākajiem gadiem kopš mērījumu sākumā 19. gadsimta vidū. Arī Latvijā šis gads iezīmējās ar siltāko novembri novērojumu vēsturē. Taču daudzi jautājumi ir neskaidri, gan attiecībā uz pasākumiem emisiju piesaistei (Latvijas meži ir zaudējuši savu spēju uzkrāto oglekli), gan emisiju samazināšanu tādās nozarēs kā transports un lauksaimniecība. Arī valdības nespēja atteikties no fosilajiem resursiem un atbalsta trūkums atjaunojamajiem energoresursiem liek uzdot jautājumus par to, kā spēsim sasniegt nospraustos mērķus.

RESURSU PATĒRIŅŠ UN ATKRITUMU APJOMS TURPINA PIEAUGT

Plānojam aprites ekonomiku vai atkritumu radīšanu un dedzināšanu?

2020. gadā beidzot tika pieņemts ilgi gaidītais Latvijas Rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku un tiek izstrādāts jaunais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna (AAVP) projekts. Šie divi plānošanas dokumenti palīdzēs Latvijai virzīties aprites ekonomikas virzienā un mazināt mūsu resursu atkarību un radīto atkritumu daudzumu. Taču vēl joprojām plānos izvirzītie mērķi ne vienmēr saskan ar tajos iekļautajiem pasākumiem.

Tā pirmais AAVP virsmērķis “novērst atkritumu rašanos un nodrošināt kopējā radīto atkritumu daudzuma ievērojamu samazināšanu”. Taču plānā izmantotais Aprites ekonomikas scenārijs paredz, ka 2028. gadā Latvijā tiks radītas 889 359 tonnas sadzīves atkritumu. Tas ir par 15% vairāk nekā 2020. gadā, un šis skaitlis plānots pat pie būtiska iedzīvotāju skaita krituma, kas uz to laiku varētu būt iespējams. Šādas pārspīlētas prognozes var novest pie mākslīgi sakāpinātiem investīciju plāniem un jaudu pārpalikumiem, kas galu galā visai sabiedrībai var dārgi izmaksāt. Uz šīm prognozēm arī balstās piegādājums nākamajos gados investēt 160 miljonus EUR atkritumu dedzināšanas iekārtās. Lai arī dedzināšanas iekārtu izveidē nav paredzētas publiskās investīcijas, iedzīvotājiem caur atkritumu apsaimniekošanas tarifiem tik un tā šīs izmaksas būs jānosedz.

Zem eglītes mums depozīts

Pagājušā gada nogalē Saeima beidzot nobalsoja par to, ka Latvijā jāievieš dzērienu iepakojuma depozīta sistēma. Pēc teju 20 gadu ilgušas pētīšanas, apspriešanas, izvērtēšanas un atkal pētīšanas, Manabalss.lv sabiedrības iesnieguma, toreizējā Zemkopības ministra Dūklava kampaņas “Dūklavs neredz!” un kaislīgām diskusijām starp ražotājiem, tirgotājiem, politiķiem, atkritumu apsaimniekotājiem un vides organizācijām, šķita, ka nu būs pienākušas laimīgas beigas. Latvija varēs pievienoties visām tām Eiropas valstīm, kurās cilvēki iztukšoto taru vienkārši iemet automātos, samazinot piesārņojumu un padarot vienkāršāku taras otrreizējo pārstrādi. Taču, kā izrādījās, depozīts un karstas diskusijas bija nešķirami arī 2020. gadā. Tika izstrādāti Ministru kabineta noteikumi sistēmas ieviešanai un izsludināts konkurss depozīta operatoriem. Līdz ar to arī sākās sacensība par to, kurš varēs piedāvāt “īstāku” depozītu. Pašā gada nogalē, 29. decembrī, tā noslēdzās – VVD paziņoja konkursa uzvarētāju, kuram 2022. gadā būs jānodrošina Latvijas sabiedrība ar iespēju plastmasas iepakojumu iemest savākšanas automātā. Vai ceļā uz depozītu gadīsies vēl kādi klupšanas akmeņi, vērosim nākamgad. Mēs ceram uz tādas depozīta sistēmas iedzīvināšanu, kas balstīs aprites ekonomikas mērķu izpildi, būs draudzīga sabiedrībai un neprasīs publisko līdzekļu ieguldījumus, kā arī nebūs pakļaujama krāpniecībai.

MAINĀS POLITISKIE SPĒLĒTĀJI, BET VAI SPĒLE?

Izmaiņas un reformu vēsmas vides institūcijās

Politiskie lēmumi vides aizsardzībai piešķir lielo ietvaru, bet reāla ieviešana dzīvē ir dažādu atbildīgo institūciju rokās. Šogad dabas aizsardzības “rokas un kājas” piedzīvoja dažādas izmaiņas. Neskaidrākā no tām — mēģinājums reformēt Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP). Par DAP reformu runāja jau no brīža, kad pērn diezgan strauji tika nomainīts tās vadītājs un Jura Jātnieka vietā stājās ilggadējais Botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. Publiski DAP reforma tika pamatota ar nepieciešamību padarīt vides aizsardzību efektīvāku, kontroles funkcijas nododot Valsts vides dienestam. DAP un vides organizācijas pauda bažas, ka reforma notiek sasteigti, neprofesionāli un bez skaidra pamatojuma, VARAM lika pretī darba grupu sanāksmes un funkciju auditu, un pāri visam klājās pamatīga aizdomu ēna par to, ka reformas mērķis ir vājināt DAP un dabas aizsardzības sistēmu Latvijā kopumā. Turklāt reformas rosināšana sakrīt ar laiku, kad būs jālemj, ko dzīvē darīt ar Dabas skaitīšanas rezultātiem. Taču process beidzās bez rezultāta un pagaidām — klusums. Taču par klusumu noteikti nevar dēvēt to, kas notika VARAM gaiteņos — atkāpās ministrs Juris Pūce. Pūce, lai arī lielāko daļu savu pilnvaru laika bija veltījis reģionālajai reformai, savas darbības laikā bija rādījis labu izpratni par dabas aizsardzības jautājumiem un publiski stingri iestājies par bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanu. Vai jaunais ministrs Artūrs Toms Plešs nesīs kādas jaunas vēsmas un nostājas vai būs Pūces avatārs, redzēsim 2021. gadā. Plešam priekšā gana nopietni uzdevumi — būs jālemj gan par Dabas Skaitīšanas rezultātos balstītiem uzlabojumiem dabas aizsardzībā, gan par tālāko DAP likteni, gan par vides nozares nostāju attiecībā uz KLP Stratēģisko plānu.

Rīgas Dome — tagad zaļos toņos?

Rīgas Domes ārkārtas vēlēšanas šogad nesa patiešām jaunu Rīgas politisko vadību. Attīstībai/Par un Progresīvo kopīgais uzvarētāju saraksts nāca ar cerību, ka galvaspilsētu varēsim redzēt daudz zaļākā tonī nekā iepriekšējās vadības laikos. Līdz šim Rīga ar savām iniciatīvam vides jomā ir drīzāk 80. gadu, ne 21. gadsimta pilsēta un savos uzstādījumos krietni atpaliekam no Ziemeļvalstu pilsētu mērķiem klimataneiztralitātes vai aprites ekonomikas jomās.

Jāsaka, ka solījumu un plānoto pasākumu daudz, bet pietrūka vīzijas vai virsmērķa definējums, kas skaidri norādītu par videi draudzīgu pilsētas attīstības vektoru. Iespējams, ka lielākai daļai ievēlēto partiju vide un zaļā virzība tomēr bija moderns vārdu salikums, ne patiesa nepieciešamība. Partiju atsevišķie solījumi vērtējami atzinīgi — bez kailcirtēm Rīgas mežos, ideāla velo infrastruktūra, aktīva ēku siltinašana, zaļais iepirkums, skolās bioloģiskā pārtika ar mazinātu atkritumu apjomu, visiem ērta atkritumu šķirošana, daba pilsētā utt. Ja solījumi tiks pildīti, tad visu pozīcijā esošo partiju programmas, saliekot kā puzzles gabalus, veidojas jau pietiekams nosegums vismaz prioritātārās jomās. Arī nebūs vairs iespējams atrunāties par citu slikto deputātu lēmumiem.

Ja skatamies uz realitāti, tad iespējami ātri vēlamies redzēt jauno deputātu rīcību, pārejot no uz praksi — no partiju programmām uz reāliem rīcībdokumentiem un īstenošanu ikdienā, Rīgas pilsētas klimata, gaisa, ūdens, atkritumu, bioloģiskās daudzveidības mērķos un skaidri definētos uzdevumos, darbības rādītajos.

Zaļā Barometra 2020. gada apskats ir sagatavots ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas atbalstu caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”. Par materiāla saturu atbild projekta “Zaļais Barometrs” īstenotāji.