Bioloģisko produktu klāsts Latvijas veikalos un tirdziņos kļuvis krietni daudzveidīgāks, arī saikne starp ražotāju un pircēju tapusi ciešāka nekā pirms desmit gadiem. Tomēr zaļā saimniekošana pie mums attīstās lēnāk, nekā gribētos. Pātaga te nelīdzēs. Labi paraugi? Tie gan varbūt…

Ja gribam atbalstu

Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) līderiem vēl joprojām smagi jānopūlas, lai mūsu valsts politikas veidotājiem pierādītu šai nozarei nepieciešamā atbalsta lietderību. Kāpēc? Parasti kā pretargumentus min vienas un tās pašas ķibeles: nepietiekama pārstrāde, neprasme kooperēties, pircējiem trūkst intereses un arī informācijas par bioloģiskajiem produktiem… Taču gala secinājums viens: ja bioloģiskie ražotāji arī turpmāk grib saņemt atbalstu, ir jābūt produktiem. Ja sabiedrība atbalsta šo saimniekošanas virzienu, tā vēlas gūt arī labumu – ēst veselīgus, drošus un garšīgus pārtikas produktus, kas saražoti ar vidi saudzējošām un resursus taupošām metodēm.
Šopavasar, LBLA padomes locekles Rutas Norkārkles mudināti, zemnieki no Latgales un citiem Latvijas novadiem devās lūkoties, kā bioloģiskos produktus ražo un tirgo Eiropas dienvidos. Brauciena galamērķis – Franču Rivjēra, visā pasaulē pazīstami kūrorti un izklaides vietas, kur ļaudis atpūšas, izklaidējas, priecājas un, protams, ēd. Apskatāmo objektu sarakstā bija iekļauti arī tirgi, pārtikas veikali un dažas zemnieku sētas. Brauciena dalībnieki tika aicināti raudzīties ar pētnieka un eksperta skatienu, mācoties un vērtējot, kā marķē un tirgo bioloģiskos pārtikas produktus.

Tirgošanās Kannās un Nicā

Pasaules ļaužu apmeklētie tūrisma objekti ir interesanti, bet nogurdinoši. Sevišķi jau lauku cilvēkam. Lai atgūtu līdzsvaru, vajadzīga saikne ar zemi. Kaut vai tirgus, kur zemnieki pārdod savās saimniecībās saražoto.
Iesildoties papētījām sieru piedāvājumu mazā veikaliņā Kannu tirdzniecības ielā. Kas par daudzveidību! Cietie un mīkstie sieri, visi skaisti iesaiņoti, uz iepakojuma marķējums, kas ļauj izsekot to izcelsmei. Kā zināms, Eiropas Savienības valstīs bioloģiskas izcelsmes ražojumi atpazīstami pēc vienota logo – zvaigžņotās eirolapiņas. Veikaliņa aromāts gan tāds, ka ne aprakstīt, ne nomarķēt. Iztēles rosināšanai der palasīt Dž. K. Džeroma “Trīs vīri laivā” – nodaļu par Rokforas sieriem. Smalkas lietas smalki ož…
Kannās tirgus pirmajā mirklī pārsteidza ar ziemeļniekiem neparastiem produktiem. Blakus sparģeļu saišķiem spurojās dadžiem līdzīgie artišoki, dažādu krāsu un formas salāti, olīvas ar piedevām un bez tām, no zaļām un rozīgām līdz melnām. Lielā daudzumā svaigas un kaltētas sēnes, līdzīgas mums labi zināmajām bisītēm. Pirmajai sajūsmai noplokot, izdevās atrast arī ekoproduktus. Kāds kungs tirgoja pudelēs fasētu olīveļļu, visi trauki bija marķēti ar attiecīgu logo. Arī uz dārzeņu un augļu iepakojuma kastītēm bija visa nepieciešamā informācija par produktu izcelsmes valsti, reģionu un saimniecību.
Būtībā, lai iegādātos daudzveidīgus ekoproduktus, bioloģiskās pārtikas cienītājam nemaz nav jādodas uz tirgu. Nicā parastā “Carrefour” lielveikalā tie bija pietiekami plašā izvēlē gan ikdienas, gan svētku maltītēm – sieri, maize, gaļa, arī vīni, pat limonāde. Turklāt tie nav īpaši jāmeklē, bet ir viegli pamanāmi un atpazīstami tirdzniecības stendos. Cenas dažādas, taču ne fantastiskas…

Kazu ferma Franču Rivjērā

Protams, mums ļoti gribējās redzēt, kā šos produktus audzē un pārstrādā. Tāpēc apmeklējām fermu “La chèvrerie du bois d’amon” netālu no Nicas. Tā ir sertificēta bioloģiskā saimniecība, kas specializējusies kazas siera gatavošanā. Pa ceļam uzzinājām, ka šajā apvidū 1 kvadrātmetrs zemes maksā 10000 eiro. Mūsuprāt, tādai zemei vajadzētu būt kā sviestam ar zelta putekļiem, bet saskatījām vien krūmājus akmeņainā nogāzē, kur izveidota kazu kūts, aploki un nojumes. Fermā audzē vēl arī zirgus, ponijus, ēzeļus un aitas. Saimnieki Edīte un Paskāls ar lepnumu un mīlestību izrādīja savu saimniecību. Zemes gabalu, kur ganās dzīvnieki (25 ha akmeņainā nogāzē), viņi nomā, sienu un spēkbarību iepērk no citām ekofermām.
Saimnieki dzīvo ciematā 5 km attālumā no novietnes, tur arī notiek pārstrāde. Pagaidām siera ražošana vēl nav sertificēta, jo dokumentācijas sagatavošana ir sarežģīts, darbietilpīgs process.
Fermas apskate beidzās ar sieru degustāciju. Pret svaigajiem sieriem pretenziju nebija nevienam, bet ar nogatavinātajiem…

Šķiet, ne jau mēs vienīgie nepratām novērtēt smalkās garšas, jo tieši šo produktu pasniegšanas laikā, saoduši nogatavinātā siera aromātu, grupas vidū ierasti iejuka saimniecības suņi, kas iepriekš bija ļoti aizņemti ar saviem darbiem. Tā četrkājainie fermas sargi izglāba dažu viesi no neērtas situācijas…

Tā ir mācību ferma, kuras saimnieki ne vien dalās pieredzē ar citiem zemniekiem, bet arī iepazīstina jauniešus ar lauku darbiem un dzīvnieku aprūpi. Apmeklējām to sestdienā un varējām vērot, kā tajā ierodas ģimenes ar bērniem. Kamēr vecāki izvēlējās saimniecībā tapušos sierus (var iegādāties arī šokolādi un ziepes, kurās kā izejviela izmantots kazu piens), pusaudži uzmanīgi klausījās saimniekā un vēroja fermas darbus. Izskatījās, ka viņu interese un aizrautība ir patiesa.

Antīkie augi Ligūrijā

Dārzniecībā “Vivai Montina” Ligūrijā (vismazākais Itālijas reģions, atrodas valsts rietumdaļā pie Vidusjūras, robežojas ar Franciju) audzē olīvkoku, ābeļu, ēdamo kastaņu, citrusu un citu mums vairāk vai mazāk pazīstamu augu stādus. Arī šī ir mācību saimniecība, kurā praktizējas topošie dārzkopji. Tā specializējas antīko augu audzēšanā, pavairojot un popularizējot senās augļu un dekoratīvo koku un krūmu šķirnes, kas simtiem gadu audzētas šajā reģionā, bet modernajā ražošanā vairs nav populāras. Par seno augu saglabāšanu saimniecība saņem ES atbalsta maksājumus.
Stiklotā augu mājā varējām iepazīties ar citrusaugu dažādību, nogaršot augļus un pat iegādāties iepatikušos īpatņus. Tur redzējām arī Citrus medica var. sarcodactylis – augu, kas īpatnējo augļu dēļ iedēvēts par Budas roku.
Stādu audzēšanu sertificēt kā bioloģisku esot sarežģīti, jo grūti ievērot visas prasības. Toties ražojošie seno augu stādījumi ir bioloģiski sertificēti. No saimniecības dārzos audzētajām olīvām turpat uz vietas spiež eļļu, ko apmeklētāji var iegādāties sev tīkamā fasējumā.
Olīvkoku un citrusu stādi gan palika nenopirkti, jo tiem tūristu autobuss būtu par mazu, nācās samierināties ar lauru kociņiem un lavandas dēstiem.

Piena ferma Austrijā

Mājupceļā paviesojāmies skaistā zemnieku saimniecībā netālu no Zalcburgas. Ferma specializējusies piena lopkopībā un kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem saimnieko ar bioloģiskām metodēm. Kā vēstīja plāksnīte pie fermas fasādes, bijusi pirmā, kas šajā apvidū izvēlējusies šo saimniekošanas veidu. Līdz pašai fermai braucām pa gludu asfaltu, ar baltu skaudību noraudzīdamies, ka pievedceļi un pat uzbrauktuves uz tīrumiem ir labākā stāvoklī nekā viens otrs republikas nozīmes ceļš pie mums. Saimniecība skaisti iekļaujas Alpu ainavā, tās tuvumā nemanījām pat dzīvnieku novietnēm raksturīgos lopbarības krājumus (siens un cita lopbarība akurāti salikta šķūnī), nemaz nerunājot par mēslu kaudzēm.

Ganāmpulkā ir 35 piena govis un tā ataudzēšanai nepieciešamie jaunlopi. Dzīvniekus kūtī tur nepiesietus, slauc šim nolūkam speciāli izbūvētā zālē. Iegūto pienu izmanto siera ražošanai: divas trešdaļas slaukuma pārdod sierotavai, trešdaļu pārstrādā un realizē uz vietas fermas veikaliņā. Vidējais gada izslaukums no govs – apmēram 6000 litru. Ar izslaukuma un galvenajiem piena kvalitātes rādītājiem interesenti var iepazīties, apskatot redzamā vietā izvietotos daudzos Zalcburgas lauksaimniecības kameras piešķirtos atzinības diplomus.

Siera ražošana ir nopietna lieta un prasa kvalitatīvu pienu. To nosaka arī govju ēdienkarte: siens, ganību zāle, pašaudzēti graudi un nedaudz skābbarības. Visu nepieciešamo lopbarību saražo paši, ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm apsaimniekojot aramzemi un pļavas aptuveni 100 ha platībā. Par fermas labo higiēnas līmeni un mikrofloru varējām pārliecināties arī paši, jo kūts aromāts nebija nomācošs un nepatīkams. Fermas vienkāršie tehniskie risinājumi šķita interesanti un mūsu lauksaimniekus rosinoši. Piemēram, lai nebojātu ainavu, kūtsmēslu krātuve (1500 m3 apjomam) ierakta zemē. Iztukšot to drīkst divas reizes gadā noteiktos datumos.
Visus darbus fermā paveic saimnieki paši un viņu meitas ģimene. Darāmā nav maz – lauku un dzīvnieku kopšana, siera gatavošana, veikaliņa uzturēšana, piedevām vēl mākslīgās apsēklošanas pakalpojumi citām fermām. Saimnieki ieguvuši lauksaimniecības meistara nosaukumu, tas ļauj viņiem apmācīt jaunos lauksaimniekus, kā arī nodot savu pieredzi citiem zemniekiem.

Jautāti, vai saņem atbalsta maksājumus par produktu pārstrādi, saimnieki atbildēja noliedzoši – līdzīgi kā pie mums, maksājumi esot tikai par platībām. Atbilstoši bioloģiskās lauksaimniecības noteikumiem sertificēta gan lauksaimnieciskā ražošana, gan pārstrāde un veikaliņš. Tas dod tiesības marķēt ražojumus ar ES bioloģiskās lauksaimniecības produktu logo.

Abas saimnieces uzsvēra, ka sertifikācija ir nopietns process, kas prasa piestrādāt pie dokumentācijas sagatavošanas, kā arī visu laiku rūpīgi sekot produktu ceļam, dokumentējot gan procesus, gan ienākošo un izejošo produkciju.
Kā parasti, saimniecības apmeklējums beidzās ar suvenīru iegādi fermas veikalā. Sortiments gan nebija pārāk daudzveidīgs, bet varēja nopirkt saimniecībā gatavotos sierus, citu ražotāju makaronus, tējas, cepumus, vīnus, eļļas un citus lauku labumus. Atbilstoši noteikumiem bioloģiskie produkti marķēti ar eirolapiņu.

***
Kā parasti, mājās braucot, prātā mūžīgais jautājums – kad tā būs pie mums? Cerams – drīz, jo daudz kas jau izdarīts. Arī Latvijā veidojas demonstrējumu saimniecību tīkls, paveras iespēja popularizēt bioloģisko ražošanu un produktus. Taču saimniekiem ar konstruktīviem priekšlikumiem un kritiku vairāk jāiesaistās LBLA darbā. Citādi pašu izvirzītie asociācijas līderi brīžam jūtas kā saucēji tuksnesī: prasi, ko gribi, atskan tikai atbalss…

Avots: 16.07.2011 Ārija Rudlapa