Daiga un Jānis Forstmaņi lauku mieru un bišu sanēšanu iemainījuši pret līdzšinējo darba dzīvi galvaspilsētā. Bites, tējas, rudzi, jēri, zosis – jaunie bioloģiskie saimnieki dara daudz, bet tā, lai nepazaudētu prieku, ko sniedz dzīve laukos un strādāšana savā saimniecībā.

Reto garāmbraucošo automašīnu riteņu no baltā grants ceļa augšup uzrautie putekļi kā miglas mākoņi slīd pār koši vasarīgo lauku ainavu Gulbenes novada Rankas pagastā. Palaikam no ziedošajām pļavām nošķiras iebrauktuves sakoptās lauku sētās. Pie viena no sānceļiem novietots soliņš pasēdēšanai, un tā ir iepriekš norunātā zīme, pēc kuras droši zināt, ka jāgriež stūre īstajā – Apsīšu māju – pagalmā, kur dzīvo un saimnieko Forstmaņu ģimene. Sendienās celtās dzīvojamās mājas latviski pelēkie sāni, rotāti laimes pakaviem, laipni sagaida viesus. Pirms dažiem gadiem te pletās krūmi un nezāles, bet tagad pagalms ir iekopts un zem mājas logiem pat izspraukušās vecās peonijas kā sveiciens no māju īpašniekiem pagātnē.

Atslodzei no bankas – tuvāk zemei
Forstmaņu ģimene saimnieko tā, lai nodrošinātu zināmu pašpietiekamību. Apkārt Apsīšu mājām ir aptuveni desmit hektāru saimniecības zemes, savukārt netālajā Lejasciemā vēl 15 hektāros zeļ viņiem piederošie bioloģiski vērtīgie zālāji. Līdzīgā platībā Forstmaņiem pieder arī meži.
Pirmais impulss, kāpēc dibināt savu saimniecību, bijusi vēlēšanās izmēģināt roku biškopībā. Pagājušajā ziemā saimēm grūti gājis – no desmit ieziemotajām saimēm palikušas piecas, toties iepriekšējā vasarā ienesums no nelielās dravas bijis pārsteidzoši labs – medu jaunie bitenieki ņēmuši visas vasaras garumā. Saimniecība funkcionē nu jau trīs gadus.
Vēl strādājot bankā, intereses vadīta, Daiga braukājusi uz Jelgavu, lai Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mūžizglītības centrā apgūtu bioloģisko lauksaimniecību. «Pat neko īpaši nedomāju, vienkārši – atslodzei no bankas,» Daiga atceras. Pēc laika apstākļi sakrita tā, ka pēc vairāk nekā 20 bankā nostrādātiem gadiem no darba bija jāaiziet. «Tieši bijām nopirkuši šo veco māju. Sākām ģimenē runāt – un kāpēc ne? Kāpēc nepamēģināt saimniekot? Šeit apkārt faktiski ir tikai un vienīgi bioloģiskās saimniecības. Viens kaimiņš savā bioloģiskajā saimniecībā audzē rudzus, citam kaimiņam ir bioloģiskā bišu drava,» stāsta Daiga.

Maksimāli dabiskā vidē
Latvijā nav daudz šādu saliņu, kur bioloģiskajiem biškopjiem vispār patverties, un Vidzemes puse ap Jaunpiebalgu un Vecpiebalgu ir viena no vietām, kur bioloģiski apsaimniekotas platības koncentrējas blīvāk. «Pašiem ir pārliecība – ja kaut ko dara, tad tikai tā, lai nekaitē pats sev un citiem. Jādomā par to, kas pēc mums paliks nākamajām paaudzēm,» uzskata Daiga. «Patiesībā ar šādu domāšanu saistītas arī dzīves pamatvērtības – man ir būtiski dzīvot un ēst, izmantojot pēc iespējas mazāk ķīmijas, dzīvot maksimāli dabiskā vidē. Neesmu gan no tiem, kas dzīvos meža būdiņā un pārtiks tikai no ogām un akas ūdens, taču ar veselo saprātu domāju līdzi, vai mūsdienu masveida ražošana sevi attaisno,» spriež Apsīšu saimniece.
«Mums šeit tā dzīvot ir ļoti viegli – dārziņš it kā ir tikai maziņš pleķītis, bet kartupeļus un burkānus paši spējam izaudzēt faktiski visam gadam. Līdz ar to pamatēdiens ir. Savukārt gaļa pati aug mežā, esmu mednieks,» piebilst Jānis. «Var teikt, ka, šeit dzīvojot, lielā mērā paši sevi spējam nodrošināt,» Daiga atzīst.

Darīt, bet ar baudu
No plēstiem akmeņiem celtajā kūtī dzīvo pieci jēri. Iepriekš izmēģināta roka, turot zosis, taču laikietilpīgā putnu plūkšana nav gājusi pie sirds. Forstmaņi sev nosolījušies saimniecību uzturēt tādā ērtā līmenī – lai pašiem atliek laika baudīt lauku dzīvi, nevis tikai norakt sevi darbos no gaismas līdz tumsai. «Gribas darīt, bet – ar baudu,» saka Daiga. «Veselība atļauj – varētu šancēt no rīta līdz vakaram, tomēr foršāk dažreiz ir paslinkot,» smejas Jānis. «Ikvienam vajadzētu sabalansēt finanses tā, lai pilnībā pietiktu ar to, ko vari nopelnīt netrakojot. Un tad vairāk arī nevajadzēs,» viņš prāto.
Tā kā Jānis ir mednieks, viņš sapņojis par lauku mājām tuvu pie medību vietām, bet vecumdienās, kas zina, varētu uz laukiem pat pārvākties. Viss notika daudz straujāk, un tieši tā iesākās Apsīšu māju atdzimšanas stāsts. Pirms deviņiem gadiem, kad nekustamo īpašumu cenas bija zemas, īpašumu varēja izdevīgi iegādāties.
Galīgo izvēli iegādāties tieši šo īpašumu noteicis dēls, kuram tolaik bija tikai pusotrs gads. Visi trīs lauku māju meklējumos braukuši skatīties šīs mājas. Dēls apsēdies uz lievenīša kā savās mājās, un vecākiem bija skaidrs, ka citas mājas skatīties nemaz nav vērts. Pēc tam, kad rudenī viņi te ieradās jau kā saimnieki un atslēdza mājas durvis, prātā nāca jautājums – vai īpašums iegādāts prāta aptumsumā? Krāsnis dūmo, netīrība gan iekšā, gan ārā, dubļi riņķī, pa iebraucamo ceļu iebraukt nevar… Tomēr māja bija salīdzinoši labā stāvoklī. Protams, logi un durvis bija jāmaina, jāpārbūvē krāsnis un skursteņu gali, bet, piemēram, no sendienās klātajiem monumentālā jumta māla dakstiņiem gan jānomaina bija tikai daži.
«Taču par to, ka te varētu art un sēt pat domas nebija!» atceras Daiga un Jānis. Vispirms bija jāizcērt krūmi un jāsakārto sētsvidus, un pirmos trīs gadus Jānis melnu muti ar to vien nodarbojies.

Ekstrēms kontrasts
Ģimene atstājusi mājvietu Pierīgā, dēls Ulbrokas vidusskolu iemainījis pret Lizuma skoliņu. «Pārceļoties sākumā kontrasts šķita ekstrēms, taču patiesībā šeit dzīves vide ir labāka, arī bērniem mācīties laukos ir vieglāk, jo skola ir mazāka un draudzīgāka,» atzīst Daiga. «Mūsdienu dzīves ritms un dzīve uz akmeņiem pilsētās man radīja sajūtu, ka vienkārši vairs nav, ko elpot. Tagad, kad esam bijuši Rīgā un, pārrodoties mājās, izkāpjam no mašīnas, spēcīgi izjūtam, ka – jā, šeit ir gaiss! Dzīvē daudz kas ir pieredzēts, pienāk brīdis, kad gribas mieru,» bilst Daiga. Miers un lauku dabiskais rāmums kā cimds ar roku sader ar bioloģisko domāšanu un saimniekošanu, nekaitējot dabai.
«Mums nebija kredītu, bet bija iekrājumi, tāpēc, pārnākot uz laukiem, jutāmies brīvi. Līdz ar to pirmais nosacījums, ko varētu vēlēt cilvēkiem, kas vēlas mainīt pilsētas dzīvi pret laukiem, ir atbrīvoties no kredītsaistībām,» saka Daiga un Jānis. No otras puses, vērtē Jānis, darbu šeit atrast var – apkaimē ir vairākas rosīgas ražotnes.

Liepziedi no bišu stropa jumta
«Pirms pieciem gadiem stropus biju redzējis tikai pa automašīnas logu, braucot garām lauku mājām. Pie bitēm nekad nebiju piegājis,» atceras Jānis. Forstmaņi biškopības zinības apguvuši pašmācības ceļā. «Ir jau bijis tā, ka iekož desmit bites, bet neuztveru to kaut kā īpaši. Kukainīši kā kukainīši, un vēl nes medu! Trakākais ir augustā, kad ņem nost medu, tad gan bitēm nepatīk,» stāsta Jānis. Daiga ir atbildīgā par medus sviešanu – līdz šim tas darīts ar rokas griežamo sviedi, bet nupat iegādāta automātiskā medus sviede.
Pagājušajā vasarā Daiga sākusi pārdošanai fasēt ārstniecisko augu tējas no pašu dabiskajiem zālājiem. Liepziedi pērn vākti, stāvot uz bišu stropu jumtiem. Bites liepu ziedēšanas kulminācijā bijušas tik aizņemtas ar savu darbu, ka bijušas ar to mierā. «Redzēsim, ko jaunu izdomāsim nākošgad,» smaida Daiga. Pagaidām, kamēr apjomi ir nelieli, Forstmaņi gan tējas, gan medu realizē tiešajā pārdošanā, tostarp vecajiem kolēģiem no bankas.
Zāģis, krūmgriezis un cits mazais aprīkojums saimniecībā ir, it kā vajadzētu arī traktoru, spriež Jānis. «Taču tad apdomājos, ka es to nodarbinātu tikai nedēļu pavasarī, nedēļu vasarā. Līdz ar to vienkāršāk un lētāk ir nopirkt pakalpojumu, nevis tehniku iegādāties pašam,» atzīst saimnieks. Protams, saimniecībai augot, tas varētu mainīties. Daiga un Jānis plāno, ka saimniecību varētu palielināt par aptuveni divdesmit hektāriem. Arī saimju skaitu varētu pieaudzēt līdz maksimums trīsdesmit, lai pašu spēkiem varēt tiktu ar dravas darbiem galā. «Nevēlamies ražot medu tādos apjomos, lai beigās būtu jāatdod uzpircējiem par smiekla naudu – tā būtu sava darba necienīšana,» Jānis spriež.

Materiālu sagatavoja biedrība “Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija”