Bioloģiskās zemnieku saimniecības Zemitāni saimnieks Guntis Belēvičs gleznainajā Kokneses novadā izveidojis Eiropā lielāko briežu ciltsdarba saimniecību, kur šobrīd ap 300 hektāru platībā mīt aptuveni tūkstotis dzīvnieku. Līdzās staltbriežiem un dambriežiem Zemitānu pļavās ganās arī mufloni, mežacūkas un pat sumbri. Saimniecībā nodarbojas ar trofeju briežkopību. Vislabākie dzīvnieki tiek turēti ciltsdarbam, labie tiek pārdoti, bet visi pārējie tiek izbrāķēti un dodas pa desu taku, nianses skaidro Zemitānu īpašnieks. Jautāts, kādas ir šīs proporcijas, viņš atzīst, ka viennozīmīgi to nevar pateikt – katrs gads esot atšķirīgs. Šogad sadzimis daudz labu sugas īpatņu, tostarp vairāki pilnīgi balti teliņi, kas esot samērā liels retums. Brīvā dabā augušajiem esot tikai divi ragu žuburi, bet Zemitānu izcilākajiem jaunuļiem varētu būt pat vairāk nekā 20, kas ir īpašs sasniegums. Mērķis esot izaudzēt pasaulē dižāko briedi. Kā noteikt diženumu? Jo ragi lielāki un žuburaināki, jo labāk, turklāt izšķirošais esot resnums pie ragu pamatnes. Iespējams, no pēdējās ražas saimniecībā paturēs pusi, kas ir ļoti daudz, uzsver uzņēmējs, atklājot, ka no simts piedzimušiem teļiem tikai vidēji 2,5 varot izmantot ciltsdarbam kā kaut ko ļoti īpašu. Zemitāni nodarbojas ar dzīvu dzīvnieku pārdošanu Lietuvā un Krievijā, sarunas notiek arī ar potenciālajiem pircējiem no citām valstīm. Nākotnes mērķis esot nodarboties ar briežu embriju eksportu, jo liels pieprasījums pēc tiem vērojams Ķīnā un ASV. Visi dzīvnieki tiek turēti sugai piemērotos apstākļos.

KONCENTRĒJAS UZ EKSKLUZĪVO GALU
Saimniecībai ir sava gaļas pārstrāde un ES sertifikāts kaušanai, gaļas sadalei un izstrādājumu ražošanai, kas dod iespēju preci realizēt visā ES. «Mērķējam uz visekskluzīvāko galu,» neslēpj G. Belēvičs. Pārstrādes rezultātā sagatavoto produkciju Zemitāni realizē savā veikalā Rīgā, Spīķeros, kā arī divos pārvietojamos veikalos dažādos tirdziņos. Veikalu tīklu plānots paplašināt, jo pieprasījums pēc saražotā arvien palielinās un apgrozījums ar katru mēnesi pieaug. Tas liecinot, ka cilvēki domā, ko ēd, un atļaujas sevi iepriecināt. Lai arī ražotne koncentrējas uz tā saucamo dārgo un ekskluzīvo nišu, netiek izslēgta iespēja ražot arī lētākus produktus. Šobrīd neesot nepieciešamības pēc eksporta, jo viss saražotais tiek realizēts Latvijā. Pērn pa desu taku aizgājuši ap 150 brieži, šogad to skaits sasniegs 250, un saimnieks nešaubās, ka spēs tos visus realizēt. «Ja nopērkat vīnu par desmit latiem, tad uzkodai jāmaksā tikpat daudz,» pārliecināts ir uzņēmējs.

Gaļas pārstrādē līdz šim jau investēts ap 500 tūkstošiem eiro, kas ir paša īpašnieka ieguldījums. Uzņēmējs šopavasar nodibinājis vēl divus jaunus uzņēmumus – Iršu enerģija un Vietalvas enerģija, kas būs saistīti ar pārtikas ražošanu. «Enerģiju pārdosim, bet siltumu izmantosim, pārvēršot to aukstumā, lai varētu izmantot kautuvē, kur plānojam kaut visus Latvijas bioloģiski audzētos lopus. Šobrīd tie tiek aizvesti uz Lietuvu,» ieceres klāsta G. Belēvičs. Daudzi jautājot, cik ilgā laikā ieguldītie līdzekļi atmaksāsies, uz ko viņš norāda – tas ir dzīvesstils un viņš to dara aiz pārliecības, ka tas būs vajadzīgs arī viņa bērniem un mazbērniem.

VISPIRMS JĀGRIB AR ACĪM
Līdzās gaļas pārstrādei nākotnē Zemitānos paredzēta visu veidu pārtikas ražošana – nākamais solis būšot zivis, vēlāk piena produkti, dārzeņi, augļi, maize. Tas būšot īsts slow food – bioloģisks, lokāls un sezonāls. Ražotnes paredzētas nelielas, kur strādās viens, divi cilvēki, sava aroda pratēji. Līdzīgi kā gaļas pārstrādē, kur, piemēram, gatavot Nirnbergas desiņas un vītinātu Latvijas pļavās auguša sumbra delikatesi periodiski ierodas meistars Manfrēds no Vācijas. No viņa Zemitānu saimnieks aizguvis teicienu, ka desas šķērsgriezuma bildei jābūt kā mīļotās meitenes fotogrāfijai – skaistai, skaidrai, un vispirms viņa jāgrib ar acīm. Uz iebildi, ka šī ir ekskluzīva un dārga lieta, ko ne ikkatrs var atļauties, viņš atjautā – vai esat lielveikalos redzējuši Spānijas šķiņķi vai itāļu desas par 25-30 latiem kilogramā? «Tas, ko ražojam, ir tādas pašas kvalitātes,» viņš uzsver. Tieši mazajām ražotnēm esot nākotne, un uzņēmējs aicina cilvēkus kaut ar nelielu biznesa pieredzi izmantot iespēju apgūt Eiropas finansējumu, kas būšot pieejams tikai līdz 2017. gadam. Arī Zemitāni nākamo septiņu gadu laikā plāno strādāt, lai biznesa attīstībā izmantotu šo ES doto iespēju, veidojot pārtikas ražotnes. «Jo dzīvot neveselīgi ir šķietami lēti, bet īstenībā tas sanāk visdārgāk,» spriež uzņēmējs.

AR TAUTU RISKĒT NEDRĪKST
Uzņēmējs neslēpj savu rūpi par notiekošo pārtikas industrijā, aicinot pircējus rūpīgi domāt par produktu izvēli. «Eiropa tikai 2001. gadā aizliedza likt pie maizes uzlabotāju, kas bija iegūts no cilvēku matiem Ķīnā. Tagad to taisa ķīmiskās sintēzes rezultātā. Vēl pievieno vielas, lai garoziņa nesprēgātu, lai ilgāk uzglabātos un lai mīkla neliptu pie nerūsējošā tērauda detaļām. Tad saldētu mīklu ved uz lielveikaliem, un cilvēki domā, ka tā ir ceptuve, kur viņiem svaigu maizi cep, bet īstenībā tas ir cepeškrāsns operators un tiek uzcepta maize, kas ir silta un mīksta vienu brīdi. Bet šādā veidā industrija nokauj atsevišķus maizniekus, viņu skaits Eiropā dramatiski rūk. Mēs varētu dot priekšroku Latvijā ceptai maizei, kas ir kārtīga maize, un nepirkt lielveikalos cepto,» aicina uzņēmējs.

Tāpat Latvijā darbojas vairāk nekā desmit lielu gaļas pārstrādes uzņēmumu, bet viens gaļas pārstrādātājs esot tik liels kā visi kopā – Maxima, kas visiem saviem veikaliem dala gaļu, bet kādu, to zinot tikai viņi paši. «Mēs Latvijā apēdām ar dioksīnu saindēto cūkgaļu, Francijā to nepieņēma. Franči uz robežas nolika kontroli un teica – jūs drīkstēsiet ievest, bet katrai cūkai uz robežas jātaisa analīzes, kas ilgs nedēļu un maksās 300 eiro. Visas mašīnas pagriezās atpakaļ un atbrauca uz Latviju. Gaļas cenas nokritās tik ļoti, ka tie zemnieki, kas audzē cūkas, ir gandrīz bankrota priekšā,» sašutumu neslēpj Zemitānu saimnieks. Vaicāts, uz kurieni tad ejam, viņš atbild – uz apzinātu sevis iznīcināšanu, jo nedomājam līdzi, nemākam sevi aizsargāt. Turklāt esot nepareizi teikt – mēs; visi esot jāsauc vārdos. Tāpat G. Belēvičs aicina domāt zaļi un nosodīt tos zemniekus, kuri laukus pirms labības novākšanas apsmidzina ar indi – raundapu, pēc tam kuļ graudus, kas ir saindēti, un atdod elevatorā, turklāt neviens to neanalizējot. «Kaimiņi to zina, tie cilvēki jāsauc vārdā. Ar tautu riskēt nedrīkst! Es aicinu, lai piezvana man, ja kaimiņam bailes – es aizbraukšu un nofilmēšu,» strikti teic uzņēmējs.

Tā esot arī politiska problēma, un šobrīd jau radusies nepieciešamība pēc jauniem zaļajiem, jo esošie netiekot galā ar problēmām Latvijas lauki esot sabrukuši tāpēc, ka, iestājoties Eiropas Savienībā, ticis pieņemts vien; absolūti traks lēmums – aizliegts pārdot mājās kautu dzīvnieku gaļu. Un bijušajiem lauciniekiem, kolhozniekiem zudis ierastai; rūpals. Vācijā bijusi līdzīga prasība, bet situāciju atrisinājušas vietējās pašvaldības, par saviem līdzekļiem uzbūvējot kautuves, kuras ļauts izmantot iedzīvotājiem. «Pašvaldība: uzdevums ir saglabāt savus iedzīvotājus, nepārprotami,» tā G. Belēvičs.

NOPĒRK ŠTRUNTU UN PĀRĒDAS
«Mums vajadzētu visiem domāt, ko liekam mutē un ko ēdam. Ja katrs cilvēks no rīta apēstu piecus gramus jeb vienu karotīti medus, tad dienā būtu desmit tonnas, un 365 gada dienā: tas sanāk precīzi divas reizes vairāk, nekā Latvija saražo labākajos gados. Bet mums iestāsta, ka jāēd lētais ķīniešu medus, kas ir lielveikalos,» dusmojas uzņēmējs. Viņaprāt, industrija mums iestāsta, ka ēst slikti un neveselīgi ir pareizi, jo tas ir lēti: tie esot vislielākie maldi, kurus grūti dabūt no galvas ārā. «Cilvēks ir ar mieru nopirkt lētu štruntu un no viņa pārēsties. Latvietis svārstās no pārēšanās uz diētu, no diētas uz pārēšanos, diētai tiek tērētas milzu naudas. Glābsim Latviju ēdot – domāsim, ko ēdam!» aicina uzņēmējs. Viņš ir pārliecināts, ka arī bērniem vajadzētu skolā mācīt, kā izaudzēt pārtiku, kā to pārstrādāt un kā pagatavot maltīti, jo cilvēkbērnam jāmāca ēst veselīgi.

Izrādās, ar ēdienu var pat ārstēt, piemēram, šitake sēnēs esot daudz D vitamīna, apaukstēšanos varot ārstēt ar padzīvojušas vistas buljonu, un vēl esot daudz citu recepšu. G. Belēvičs sola šo virzienu attīstīt, taču, jautāts, kad tas varētu būt, uzņēmējs atbild filozofiski – «šajā dzīvē». Tas esot atkarīgs no tā, cik ātri bankas atsāks uzņēmumu kreditēšanu. Ja tas notiktu tagad, mazo ražotņu izveide sāktos nekavējoties, jo Latvijas tirgū patlaban trūkstot bioloģisko veikalu, kuros varot nopirkt plašā sortimentā vietējā tirgū ražotās preces.

Liela problēma esot arī kvalificētu kadru trūkums. Uzņēmējs saskāries ar situāciju, ka trūkst miesniekmeistaru, un nav skolu, kur apgūt šo amatu. Uzņēmumā bijuši pieci mācekļi, un visi esot aizmukuši, jo, «pie konveijera strādājot, atdalot tikai priekšējo plecu, var nopelnīt vairāk». Bet meistaram jāprot no katras sastāvdaļas izgatavot pašu atbilstošāko produktu.

VAJADZĪGI STIMULI
Lielākais traucēklis šobrīd esot valsts politikas trūkums lauku atbalsta politikā. Tieši tagad ar steigu būtu vajadzīgi stimuli, lai iedzīvotāji pārceltos uz laukiem un sāktu izmantot lielāko ražošanas līdzekli -zemi. Uz norādi, ka jau šobrīd atsevišķi lauksaimnieki aicina pie sevis pilsētniekus stādīt un audzēt dārzeņus, G. Belēvičs atceras, ka arhīvos atradis 1938. gada materiālus, kur Latvijas tautsaimniecības sešu gadu attīstības tēzēs cita starpā teikts – pilsētniekiem neizmaksāt nekādus pabalstus, veicināt viņu pārcelšanos uz laukiem un pabalstus izmaksāt sēklā, darba dzīvniekos un instrumentos.

Zemitānu saimnieks aicina valdību radīt sistēmu, lai nelielajiem ražotājiem varētu piešķirt nodokļu atbrīvojumu ar nosacījumu, ka viņi popularizē veselīgu dzīvesveidu un uzņemas šefību par citu ražotņu izveidi. Tāpat viņš iesniedzis ierosinājumu aplikt ar akcīzes nodokli tās pārtikas preces, kas satur ģenētiski modificētus organismus un E vielas, savukārt Latvijā ražotajai pārtikai PVN likmi samazināt no 22% līdz 3%. «Jānodarbojas ar veselīga dzīvesveida un veselīgas pārtikas propagandu, turklāt jādomā, lai ar savu ēšanu neveicinātu dzīvnieku mocības. Veselība ir luksus labums, tas ir visdārgākais, un apzināti to nodeldēt ar lētumu ir nepareizi. Tie, kas ražo lēto, ar reklāmu mūs apmāna, un tam nedrīkst ļauties,» vēlreiz atkārto uzņēmējs, aicinot ēst Latvijas zemenes, ābolus, maizi, burkānus, skābus kāpostus, tos pērkot no primārajiem ražotājiem. Latvijā ir izcilas kvalitātes pārtikas produkti, un to atzīmējot daudzi ārzemnieki. «Franči dzer franču vīnu, vācieši brauc ar vācu mašīnām, bet Latvijas pārtiku nedrīkst aizstāt ar citu,» atgādina uzņēmējs.

Avots: Lietišķā Diena: Aicina glābt Latviju ēdot, publicēts 29.06.2011.